Viduslaiku mēbeles

Viduslaiku periods, kas sākās ar pēdējā Romas imperatora gāšanu 476. gadā un beidzās ar Konstantinopoles krišanu 1453. gadā, bija laikmets, kurā mēbeles sāka iegūt daudzas to mūsdienu raksturīpašības. Viduslaiku Eiropa bija nemierīga, valstis karoja savā starpā, lai iegūtu lielāku ietekmi reģionos, bet, to iekšienē, augstmaņi cīnījās par troņiem. Viduslaiku dzīve bija pilna neziņas, ģimenes bieži pārvietojās, bēgot no bruņotiem konfliktiem, vai lai atbalstītu, kādu no augstmaņiem. Mainot vienu tumšu un drēgnu viduslaiku cietoksni pret citu, to īpašumiem bija jābūt viegli pārvietojamiem kā arī jāpasargā no aukstajām Ziemeļeiropas ziemām.

Šā laikmeta dekori centrējās ap audumiem. Viegli, pārvietojami un daudzfunkcionāli, audumi tika izmantoti kā istabu sadaloši aizkari un sienu rotājumi, pasargājot no mūru aukstuma. Krāsaini un spilgti izšūti audumi piedeva gaismu tumšajām mūra istabām, kuru mazie neiestiklotie logi ziemas mēnešos tika aizdarināti, lai neizlaistu siltumu.

Viduslaiku mēbeles bieži tika izmantotas no ozolkoka, tā kā tas bija viegli iegūstams materiāls un izcēlās ar spēku un izturību. Iespējams, pati svarīgākā mēbele, bija lāde, vai koferis. Lādes tika izgatavotas no dobiem koku stumbriem, kurus, papildus izturībai, aptina ar tērauda joslām. Populāras bija lielas lādes, kurās pārceļoties varēja transportēt teju visu ģimenes īpašumu, bet ikdienā tās izmantoja kā solus vai papildus galda virsmu.

Viduslaiku zemnieku māju mēbeles raksturā šajā laikmetā lietotā frāze: gulta un dēlis. Nabadzīgie zemākās klases pārstāvju guļamistabā bija vienkāršas koka gultas un pāris pēļi, lai padarītu gulēšanu ērtāku. Virtuvē iztika ar galdu, kas parasti bija pār augstiem celmiem pārlikts dēlis un soliem, kuru funkcijas pildīji zemāki celmi.

Turīgāko vidusšķiras saimju mājokļos bija sastopama lielāka mēbeļu daudzveidība. Sēdēšanai izmantoja solus un beņķus, bet tikai bagātie un svarīgie sēdēja krēslos. Starp viduslaiku aristokrātiem populāri bija salokāmi krēsli, jo tos varēja viegli transportēt uz nākamo dzīves vietu, ja radās tāda nepieciešamība. Greznākās gultas tika aprīkotas ar aizkariem, kas rūpējās par gulētāja siltumu un privātumu. Tajās izmantoja stingrus, ar salmiem pildītus matračus, kas tika izrotāti ar skaistiem izšuvumiem. Viduslaiku Francijā un, vēlāk, pēc normāņu ienākšanas, arī Anglijā, augstmaņi gulēja sarežģītas konstrukcijas gultās ar dzelzs rāmi, kurā iekāra aizkarus. Šo, ar daudziem kokgriezumiem izrotāto, gultu aizkari un gultas veļa, ko rotāja grezni izšuvumi, maksāja veselu bagātību. Tomēr, neskatoties uz līdzekļiem, kas tika ieguldīti gultu dekorā, gulēšana tajās nebija no ērtākajām. Līdz pat 14. gadsimtam, kad Eiropā sāka izmantot spalvu matračus, greznās gultas tika aprīkotas ar salmu matračiem. Viduslaiku vēlākajā posmā ieviestie spalvu matrači, bija dārga ģimenes vērtība un tika nodoti no paaudzes paaudzē.

Mūsdienās, vairāki viduslaiku dekori atgūst popularitāti. Grezni audumi kā sienu rotājumi, periodam raksturīgi kokgriezumu motīvi, vienkāršas, bet izturīgas un spēcīgas ozolkoka mēbeles ir interesanti interjera dizaini risinājumi, kas mājoklim piešķir unikālu un mājīgu atmosfēru. Populāri ir arī Lord of The Rings stila ieroči, kādus stiprina pie sienām kā dekorācijas un perioda svečturi. Viduslaiku stila dizains koncentrējas uz krāsām un siltumu, panākot to ar audumiem, tekstūru un vienkāršām, praktiskām mēbelēm.