Vācu antīkās mēbeles

Vācu mentalitāte neizceļas ar ekstraveganci, tādēļ to māksla un mēbeles ne vienmēr saņem pelnīto uzmanību. Tomēr, viņu amatniecība ir vienmēr bijusi viena no līderēm Eiropā, tai pateicoties, daudzi labākie antīko mēbeļu paraugi nāk tieši no Vācijas.

Pirms Eiropas renesanses perioda 15. gadsimtā vācu mēbeļu ražotāji atradās gotisko tradīciju ietekmē, kuru elementi saglabāja pēdas arī vācu renesanses perioda mēbelēs līdz pat 16. gadsimtam. Cita nozīmīga atšķirība starp vācu renesanses perioda mēbelēm un to laika biedrēm no Itālijas un Francijas bija brīvāks kokgriezumu stils. Vācu kokgriezēju rotātās mēbeles bija robustākas, mazāk delikātas dabas par ļoti uzmanīgajiem un smalkajiem itāļu renesanses perioda amatnieku darbiem.

Jau tik agri kā 16. gadsimta piecdesmitajos gados, lepnākie skapji un kumodes Eiropā tika izgatavoti Ausburgā, un, tā paša gadsimta deviņdesmitajos gados, tās kalpoja kā svarīgu diplomātu dāvanas, kādas varēja pasniegt pat karaļiem. Ausburga bija Eiropas mēbeļu izgatavošanas centriem jau kopš 14. gadsimta. Šajā Vācijas provincē amatniekiem bija pieejamas jaunākās kokapstrādes tehnoloģijas un citur vēl neredzēti instrumenti, kas vietējiem galdniekiem ļāva izgatavot sarežģītākas un modernākas mēbeles kā to amatbrāļiem citviet Eiropā.

17. gadsimtā, kad valdošais virziens Eiropas mākslā bija baroks, vācu mēbeles izcēlās ar unikālā manierē izpildītiem rotājumiem vai inkrustāciju. Tā ir metode, kurā galdnieks iestrādā smalkas finiera detaļas, tās iesēdinot precīzas formas iedobēs, kas iepriekš tiek izgrieztas kokā. Šī procedūra, kas prasīja ķirurģisku galdnieka precizitāti, ļāva vācu mēbelēm, īpaši skapjiem, izcelties ar skaistiem ornamentiem, kādiem nebija līdzīgu nekur citur pasaulē. Šie skapji bija neticami grezni un bija modes kliedziens, kas atbalsojās visu Eiropas monarhu guļamistabu interjerā.

Kad ar 18. gadsimtu Eiropā zelta laikmetu piedzīvoja Rokoko stils, Vācijas pilsēta Drēzdene izcēlās ar ļoti specializētu un unikālu kabinetu mēbeļu ražošanu. Šīs mēbeles izcēlās ar skaistumu un sarežģītu formu. Gadsimta pirmajā pusē lieliskākie šā perioda mēbeļu paraugi nāca no Mārtina Šnela darbnīcām, kura darbagaldi, īpaši ar saviem ļoti smalkajiem, ar zeltu apgleznotajiem, kokgriezumiem, bija paši greznākie visā Eiropā. Tā laika Noividas mēbeļu meistars Abrahams Ronthens un viņa dēls Dāvids, bija ietekmīgi dizaineri, kuri ietekmēja arī mēbeļu stilu Francijā. Dāvids Ronthens sevišķi tika atpazīts kā liels rokoko stila un vācu galdniecības tradīciju apvienotājs un viņa lādes, rakstāmgaldi un kumodes bija ļoti iekārotas ietekmīgākajās eiropiešu aprindās.

Neoklasicisma periodā, kas sākās 19. gadsimta sākumā, Vācija bija pazīstama ar savām biedermejera stila mēbelēm, kas bija vācu amatnieku variācija par tā laika Francijas Impērijas mēbelēm, kurā tās tika izpildītas labākajās Vācijas galdniecības tradīcijās. Biedermejera mēbeles bija vienkāršās, elegantas ar smalkām līnijām, kas prasmīgi izmantoja gaismu un koksnes krāsu, kuru reizēm papildināja melnas kontūras, lai izceltu atsevišķas detaļas. Šī stila paraugi visbiežāk tika izgatavoti no ķirša, valrieksta koka un bērza.

Mūsdienās, turpinot savas galdniecības tradīcijas, Vācija ir trešā lielākā mēbeļu ražotāja pasaulē un atsevišķi modernie vācu dizaini, īpaši polsterētās mēbeles, dominē vairāku valstu mēbeļu tirgos.