Spāņu antīkās mēbeles

Spāņu antīko mēbeļu un dekora mantojums ir fascinējošs mūru, gotu un klasicisma kultūru ietekmes sakausējums. Mūsu ēras 710. gadā, Ibērijas pussalā iebruka mūri un, trīs gadus vēlāk, viņi kontrolēja lielāko daļu mūsdienu Spānijas un Portugāles teritorijas. Mūri netika izstumti no Ibērijas dienvidiem līdz pat 1610. gadam, tātad viņu kultūrai bija deviņi gadsimti, lai mijiedarbotos ar vietējām mākslas un dizaina tradīcijām. 1062. gadā mūri tika padzīti no Toledo provinces un spāņi kontrolēja pussalas ziemeļus. Šajā laikā Ibērija dalījās divās daļās ne tikai politiski un reliģiozi, bet arī kulturāli. Valsts ziemeļos dominēja no romānisms, kuru spāņi bija aizguvuši no francūžiem, bet dienvidos mūru stils ar tā ģeometriskajiem ornamentiem un spilgtajām krāsām. Spānijas mūri nelietoja daudz mēbeļu, bet tiem tradicionālie ornamenti rotāja sēžamos spilvenus, kādus iecienīja ar Spānijas kristieši, un dažādie lāžu veidi, kas pildīja dažādas funkcijas. Spānijas dienvidos tika lietotas apbedīšanas lādes, dārgumu lādes, pūra lādes, ieroču lādes, arhīva lādes un graudu lādes, kuras atšķīrās pēc to formas un izmēriem.

Trīspadsmitā gadsimta otrajā pusē, pieaugot Katoļu baznīca ietekmei, Spānijā izplatījās Gotisms. Šajā periodā iedvesma nāca arī no Francijas, bet spāņu mēbeles no tām atšķīrās ar smalkākiem rotājumiem. Gotikas stila mēbeles Spānijā bija populārs ilgāk nekā citur Eiropā, pateicoties tam, ka spēja piepildīt valdošās šķiras greznās vēlmes, kādas kļuva izteiktākas pēc tam, kad lielākā daļa valsts bija atbrīvota no mūriem. Tomēr renesanses jau klauvēja pie spāņu durvīm.

Karalis Karlos Pirmais, kurš sēdās Spānijas tornī pēc Ferdinanda un Isabelas valdīšanas beigām, bija uzaudzis un izglītojies Nīderlandē, kura arī atradās tā pārvaldībā. Valdot abas Eiropas valstis, Karlosa tuvāko draugu un padomnieku rindas veidoja tieši flāmi. Lielākā daļa viņa augstāko ierēdņu nāca no teritorijām, kas ir mūsdienu Beļģijas ziemeļos. Arī karaliskie mākslinieki bija flāmi, kuru zemēs renesanse jau sen kā bija valdošais mākslas stils. Šajā laikā Spāņu mēbeļu dizainā bija sastopamas abu šo mākslas virzienu mijiedarbība. Šim periodam raksturīgākās spāņu mēbeles bija koka skapji, izrotāti ar metāla ornamentiem no ārpuses, bet no iekšpuses rotāti ar kaula mozaīku. Skapji tika gan krāsoti, gan lakoti, lai piedotu mēbelei spīdumu. Šiem skapjiem bija atlokāmas galda virsmas, uz kurām to īpašnieki varēja rakstīt un atvilktnes, kurās bija vieta dokumentu glabāšanai. Līdzīgi skapji tika izgatavoti Neapolē un Antverpenē un Ausburgā, bet spāņu eksemplāri bija slaveni ar saviem slepenajiem nodalījumiem, kādi nebija citur Eiropā pagatavotajiem šī perioda skapjiem.

Filips Otrā, kurš bija Karlosa Pirmā troņmantinieks, laikā Spānijā uzplauka klasiskais grieķu – romiešu mākslas stils un mēbeles spēcīgi ietekmējās no tā laika greznās itāļu renesanses. Spāņu izpildījumā šā stila mēbeles bija tikpat greznas, bet rotājumu motīvi atšķīrās, atspoguļojot dažādās šī reģiona sarežģīto kulturālo vēsturi. Pakāpeniski zaudējot savu ietekmi Nīderlandē un tirdzniecībā, Spānija, savas varenības norietā, pievērsās barokam. Šī perioda mēbeles izceļas ar mežonīgu ekstraveganci un dekadentisku gaumi. Diemžēl baroka greznībā tika zaudēts spāņu mākslas un mēbeļu dizaina tradicionālie motīvi.