Seno romiešu mēbeles

Romas Republika, kas vēlāk kļuva zināma kā Romas Impērija, bez šaubām ir mūsdienu civilizācijas dzimšanas vieta. Vairums likumdošanas sistēmu, kuras izmantojam šodien, ir balstītas uz romiešu likumiem. Romiešu māksla, tēlniecība un literatūra tiek novērtēta arī mūsdienās, un vairums eiropiešu valodu saknes, nāk no Romas latīņu valodas. Romiešu ģenialitāte impērijas būvēšanas un noturēšanas mākslā, ieviesa sakārtotas valdības sistēmas tās plašajās teritorijās, kurās mākslinieki, amatnieki, dizaineri un zinātnieki varēja praktizēt savus talantus mierā un pārticībā. Romas pilsēta, atrodoties milzīgās impērijas centrā, strauji kļuva par milzīgu bagātību un pārtikušas dzīves oāzi. Tirgošanās ceļiem atveroties un romiešu leģioniem stāvot to sardzē, jebkurš ar biznesa idejām apdāvinātu galvu uz pleciem varēja kļūt reibinoši bagāts. Augstākā klase, kuru veidoja bagāti tirgoņi un svarīgi ierēdņi, drīz vien atšķīrās no vidusšķiras, dodot vaļu savām smalkajām arhitektūras un dekora gaumēm. Romiešu mājokļu un mēbeļu dizaini ir lielā mērā iedvesmojuši mūsu moderno dzīvesveidu.

Mēbeles romiešu mājokļos parasti nebija daudz, tā kā to iemītnieki novērtēja brīvu telpu un vienkāršību, to interjerā. Skaistums tika ienests ar mozaīku, fresku un strūklaku palīdzību, nevis ar pārlieku izgreznotām un nepraktiskām mēbelēm. Tomēr, nedaudzās mēbeles, kuras tika izmantotas, bija dārgas un elegantas, tām esot izgatavotām no lieliskiem materiāliem un prasmīgu amatnieku rokām. Senās Romas mēbeļu attēli, parasti uzgleznoti freskās, ir devuši iespēju precīzi rekonstruēt romiešu mēbeles.

Daudzas no mēbelēm, kādas mūsdienās uztveram kā pašsaprotamas, Senajā Romā nepazina. Nebija ne spoguļu pie sienām, ne drēbju skapju, ne kumožu. Populārākās romiešu mēbeles, kādas izmantoja greznākajos namos, bija gultas un dīvāni, soli un krēsli, galdi un lampas. Retāk sastopamas bija lādes un ūdens pulksteņi.

Senajai Romai tipiska mēbele bija krēsls ar īpaši augstu atzveltni, ko romiešu pazina ar vārdu solium. Tas bija mājas saimnieka krēsls, kādos augstmaņi sēdēja, uzņemot viesus un veicot lietišķas pārrunas. Soliumos sēdēja arī pasniedzēji Senās Romas universitātēs. Šie krēsli netika polsterēti, tā vietā tiem tika izgatavoti grezni izšūti spilveni un pārklāji.

Romas interjerā liela loma tika atvēlēta galdiem, kas pildīja plašas funkcijas. Rakstāmgaldi tika izgatavoti ar īpašiem stiprinājumiem lampām. Ēdamgaldi, kas bija triklinum – romiešu ēdamistabas, centrālais objekts, tika izgreznoti attiecīgi saimnieka turībai. Smalkākie ēdamgaldi tika gaumīgi izrotāti ar kokgriezumiem un, lielāko daļu to virsmu, klāja pulēta akmens flīzes vai mozaīka. Tomēr pat greznākie ēdamgaldu eksemplāri koncentrējās uz praktiskumu, saglabājot vienkāršu un atturīgu formu.

Visa romiešu mantība tika glabāta lādēs un kastēs. Smalkāko lāžu paraugu eņģes tika kaltas no bronzas un izrotātas ar skaistiem ornamentiem. Priekšmetus, kuri nebija nepieciešami ikdienas lietošanā, kā arī īpaši vērtīgas lietas kā rotas lietas, svarīgi dokumenti un nauda, tika glabāta slēdzamās lādēs. Reizēm rotas lietas un dārgakmeņi tika glabāti mazākās, īpaši greznās lādēs, kas varēja būt izgatavotas pilnībā no zelta, vai sudraba un tika ieslēgtas lielākajās lādes, gādājot par dubultu drošību. Veikalos un citās iestādēs, kas regulāri apgrozīja naudu, tika uzstādītas īpaši spēcīgas lādes, kas tika izgatavotas pēc iespējas noturīgas pret uzlaušanas mēģinājumiem un smagas, lai tās nevarētu aiznest. Papildus drošībai, šos senos seifus reizēm pieķēdēja pie iestādes grīdas.